Kā dzīvo muzeja krājums?

12.03.2021
Kamēr Valmieras muzeja teritorijā notiek Vecās aptiekas pārbūve un Valmieras pils kultūrvides centra būvniecība, liela rosība notiek muzeja krājuma telpās, atjaunojot krājumā esošajām laika liecībām aprakstus, iesaiņojumu. Šobrīd Valmieras muzeja krājumā ir 67203 vienību, tāpēc tas ir ne vien rūpīgs, bet arī laikietilpīgs process.
“Fotogrāfijas, dokumenti un iespieddarbi tiek glabāti aploksnēs. Nomainām tās, kas saglabājušās vēl no padomju laikiem. Jaunās aploksnes nav tik skābas, ir jāpārraksta apraksts, jāpievieno akta numurs, novietojums, protams aploksnē jāieliek pats priekšmets. Dokumentiem, kas neietilpst aploksnēs, tās izgatavojam paši. Tā nav tikai mehāniska aizsardzība (saburzīšanās, balošana, sviedru traipi no pirkstu galiem u.c.), svarīgs ir papīrs,” skaidro Indra Vīlistere, Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītāja.
 
Papīrs ražošanas procesā tiek balināts ar skābi vai hloru. Muzeji lieto tā saucamo arhīvu kvalitātes papīru, no kura skābe vai hlors ir izskalots. Tas nozīmē lielu ūdens patēriņu, kas sadārdzina papīra izgatavošanu. Taču tādā papīrā glabāti priekšmeti netiek balināti ar skābi vai hloru, kas vairāk vai mazāk atrodama parastā papīrā. Jo īsākam lietošanas laikam paredzēts papīrs, jo mazāk no tā izskalota skābe. Ja papīrs ātri sadzeltē, tajā ir daudz skābes.
 
Kvalitatīva papīra aploksne vai kārba var uzņemt daļu krājuma priekšmeta skābuma. Atskābināšana pagarina papīra priekšmeta mūžu, tāpēc pēc zināma laika posma ir vērts nomainīt iesaiņojumu. Valmieras muzejā pārsvarā izmanto zviedru papīru un aploksnes. “Esam meklējuši arī citu izgatavotāju aploksnes ar bezskābes oderi, bet tās ir ļoti dārgas. Tāpēc daļu aplokšņu no bezskābes papīra izgatavojam paši. Varam izmantot arī parasta papīra aploksni un salocītu bezskābes papīra lapu, kurā iesaiņojam priekšmetu. Īpašos gadījumos priekšmetus ietinam ļoti plānā un tīrā japāņu zīdpapīrā.”
Katram priekšmetam muzeja krājuma glabāšanas telpās ir sava vieta. To nosaka priekšmeta materiāls, veids un izmērs. Lai starp vairākiem desmitiem tūkstošu atrastu nepieciešamo priekšmetu, katram ir piešķirta simbolu virkne, kas nezinātājam šķiet kā slepens kods, bet ko muzeja darbinieki lasa gandrīz kā daiļliteratūru. “Kamēr te strādāju, krājums bijis jāpārvieto kādas sešas reizes. Tas ir neiedomājama mēroga pasākums. Lai tas neprasītu gadiem ilgu darbu, esam izdomājuši savu sistēmu, kā priekšmetiem arī jaunajās telpās piešķirt katram savu vietu, nepārrakstot informāciju uz aploksnēm. Protams, darbojas arī princips “vienādie pie vienādajiem”, piemēram, koks, āda, metāls, keramika, stikls. Tekstiliju uzglabāšanai ir sava kārtība. Ir priekšmeti, kas novietoti uz pakaramajiem vai satīti ruļļos. Priekšmetu iesaiņošanai izmantojam pasta sūtījumu saiņošanai izgatavotu galdu, pie kura piestiprināmi papīra ruļļi.”
 
Kad priekšmets nonāk muzejā (gan dāvinājums, gan pirkts, gan atradumi, kad muzeja darbinieki tiek pieaicināti apskatīties, piemēram, vecas mājas bēniņos esošās mantas, arī atrastais Valmierā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos paliek Valmieras muzejā vai nonāk Latvijas Universitātes Vēstures institūtā), top pirmais apraksts. Tajā norādītas priekšmeta īpašības – kas tas ir, kādam nolūkam lietots, cik liels, kāds materiāls, krāsa u.tml. Pierakstīts arī cilvēka, kurš to atnesis, stāsts. Nereti ir arī firmas zīme, pēc kuras var atrast plašāku informāciju, izgatavošanas gadu un vietu, kas dod vēl lielākas izpētes iespējas. “Tad ir darbs Vēstures nodaļā. Tā kā mums ir ļoti daudzveidīgs krājums, līdzīgi kā lielajos valsts muzejos, materiālu izpētē bieži izmantojam kolēģu zināšanas un palīdzību. Iepazīstamies ar viņu veiktajiem zinātniskajiem darbiem, konsultējamies virtuālajā vidē un klātienē, izmantojam interneta sniegtā iespējas. Regulāri mācāmies dažādos kursos un semināros, lai iegūtu zināšanas par  daudzveidīgu un plašu tēmu loku.”
Priekšmetu pieņemot, saskaņā ar noteikumiem Krājuma nodaļas speciālisti sagatavo pamata aprakstu. Detalizētāku raksturojumu sniedz pētnieki. “Protams, ir reizes, kad krītam azartā, jo gribas uzzināt vairāk. Tad arī iesaistām dažādus savas jomas ekspertus. Piemēram, kungs atnesa saujiņu ar urbjiem. Neko daudz uzrakstīt nevar, bet ir interese, kāpēc daži ir noslīpēti, bet citi nav, vai tādējādi mainījās funkcija. Atradām izgatavotāju, bet tad atkal nākamie jautājumi – kāpēc dažiem ir iegravēts mēness, bet citiem – saulīte. Svarīgi arī zināt, kur sākt meklēt, kam jautāt. Katrā muzejā ir veiktas padziļinātas izpētes, līdz ar to katrs par kādu jomu zinām vairāk. Un muzeji neskopojas ar informāciju savā starpā. Bijušais kriminālpolicijas šefs Aldis Ozoliņš, kad vāca materiālus policijas muzejam, atzina, ka mūsu profesijas ir ļoti līdzīgas – atrast informāciju. Tikai ar vēsturniekiem cilvēki labprātāk dalās ar to, ko zina. Pēddziņu talantam un kārei gan ir jābūt. Protams, krājumu nevaram veidot bezgalīgu, tāpēc cenšamies, lai ir gan dažādība, gan ievērota tipoloģiskā secība – ja tasīte, tad no senākās līdz mūsdienām.”
 
Viens no pēdējiem ieguvumiem ir adīts peldkostīms. Skaisti dzeltenais pludmales tērps, iespējams, tapis ap 20.gadsimta 60.gadiem. Tas īpašs ar to, ka tam ir papildinājums – īpašnieces uzšūti ziedi. Turklāt, iznākot no ūdens, vilnas peldkostīmā esot siltāk nekā sintētiska materiāla.
 
Savukārt kādā no krājuma glabāšanas telpām atklājas nebeidzami stāsti: pulksteņi, izgrebtas koka figūras (gandrīz kā “Emīla nedarbos”, kur koka vīriņi tapa, skabūzī pārdomājot nedarbu), rotaļlietas, pīpes, svariņi, loku šķēres, zvani, mutes bļodas ar vijolītēm, porcelāna un stikla padubji (sarunvalodā – pīle, šīberis), pulksteņi (kādam var redzēt, kā zvanu sit mazs āmurītis), modinātāji, kurus nevar nospiest, neatverot durtiņas un nepagriežot ciparnīcas rādītājus, trauki, starp tiem arī ar logo “Tērvete” (tā sauca viesnīcu, kas atradās ēkā Lāčplēša ielā 2, kur šobrīd ir Valmieras pilsētas pašvaldība).
“Ir noteikumi, kas nosaka, kā glabājami priekšmeti, jo katram ir savi rādītāji par pieļaujamo gaismas, mitruma daudzumu un cita veida uzglabāšanas īpatnībām. Ir arī metodes, kas var noderēt mājās, piemēram, ja ieplaisājusi koka karote, tā kādu diennakti jāpatur aukstā ūdenī un pēc tam jāieliek saldētavā. Plaisa savilksies mazāka.”
 
 
Informāciju sagatavoja:
Zane Bulmeistare
Valmieras pilsētas pašvaldības
Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas
vadītājas vietniece
Mob. tālr.:26443410