Kultūra un vēsture

Krodera ābele
Krodera ābele
Krodera ābele

Kontakti:

  • Valmiera
  • Ziloņu iela
  • -
  • GPS 57.5397372,25.4254777

Krodera ābele

Pievienot maršrutam

Godinot režisoru Oļģertu Kroderu 99 gadu jubilejā, 2020. gada augustā netālu no Valmieras Drāmas teātra uzstādīts mākslinieku Aivara Vilipsōna un Ivara Miķelsona izveidotais mākslas objekts “Krodera ābele”. Vides objekts tapis Krodera fonda iniciēts, pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu finansiālajam atbalstam, fondam “Mākslai vajag telpu” un individuālajiem ziedotājiem.

Mākslas objekta atrašanās vieta – iepretī Valmieras Drāmas teātrim - ir zīmīga, jo tieši Valmieras Drāmas teātrī režisors ir aizvadījis divus no saviem ražīgākajiem dzīves posmiem, arī pēdējos gadus, iemiesojot sapni par domubiedru teātri (1964–1974 un 2001–2012), izaudzinājis aktierus vairākās paaudzēs. Oļģerts Kroders, tāpat kā Pēteris Lūcis, Felikss Deičs, Māra Ķimele, Valentīns Maculēvičs un Varis Brasla ir cilvēki, kuri radījuši šī teātra baušļus par profesionālo un cilvēcisko ētiku, valodu un ansambli.

 
Par Oļģertu Kroderu

Oļģerts Kroders dzimis 1921. gada 9. augustā Rīgā. 1941. gada jūnija deportācijas laikā kopā ar vecākiem izsūtīts uz Sibīriju, bet 1956. gadā atgriezies Latvijā. 1964. gadā beidza Augstākās režijas kursus Maskavā. Oļģerts Kroders bija Liepājas teātra (1959—1964, 1974—1989), Valmieras teātra (1964—1974, 2001—2012) un Nacionālā teātra (1990 - 1995) režisors. Filmējies Rīgas kinostudijas un vairāku PSRS kinostudiju filmās, arī režisora lomā filmā “Elpojiet dziļi” (1967). Par savu profesionālo darbību saņēmis vairākus apbalvojumus: Latvijas Republikas Ministru kabineta (LR KM) balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukumu (2007), LR KM gada balvu kultūrā „Trīs brāļi” par mūža ieguldījumu (2007), Eduarda Smiļģa balvu (2004), Triju Zvaigžņu ordeni, ceturtā šķira (2001). Oļģerts Kroders miris Valmierā 2012. gada 10. oktobrī un apbedīts Dīvala kapos.

Oļģerts Kroders, strādājot gandrīz visos Latvijas teātros, iestudējis 136 izrādes. Režisora gara aristokrātisms un iekšējā neatkarība ļāvusi viņam gan mākslā, gan dzīvē vērsties pret garīgu un fizisku varmācību, klišejiskiem estētiskiem kanoniem, iestudējumos uzsverot cilvēka kā domājošas būtnes garīgās aktivitātes, atbildības un iekšējās brīvības nozīmību. Iespējams, tāpēc četras reizes savā mūžā trīs dažādos teātros iestudējis Viljama Šekspīra traģēdiju “Hamlets”, divas reizes Valmieras teātrī – 1972. un 2008. gadā.

Valmieras Drāmas teātrī režisors iestudējis daudzas izrādes, kas devušas lielu nozīmi teātra atpazīstamībā un aktieru izaugsmē: Ļ. Tolstoja “Sāpju ceļi”(1970), R. Blaumaņa “Pazudušais dēls” (1970), Ā. Geikina “Leģenda par Kaupo”(1973), A. Čehova “Trīs māsas“ (1974, kopā ar Māru Ķimeli), H. Ibsens “Jūns Gabriels Borkmans” (1998), K. Briknera "Sarkangalvīte" (2002), A. Čehova "Tēvocis Vaņa" (2003), E. Sniedzes "Tie paši oši" (2003), H. Ibsena "Heda Gablere" (2005), F. Dostojevska "Idiots" (2006), V. Šekspīra "Karalis Līrs" (2006), A. Čehova “Ķiršu dārzs” (2009), F. Šillera “Marija Stjuarte” (2010) un viņa pēdējā izrāde – A. Ostrovska “Līgava bez pūra” (2012). Izrādes un to radošā trupa regulāri tikušas nominētas un ieguvušas apbalvojumus Latvijas teātra gada balvai dažādās kategorijās.

Skatīts: 2169