Valmieras sirdī, pilsētā, kas ir bagāta ar vēsturi un kultūru, ir iela, kas atklāj kādu pavedienu latviešu nozīmīgajai saistībai ar igauņiem. Tērbatas iela, kas ieplūst tieši Valmieras centrā un tālāk ved Igaunijas virzienā, nes sev līdzi īpašu nozīmi, jo tā nosaukta Igaunijas pilsētas Tartu vēsturiskajā vārdā.
1300 metru garās Tērbatas ielas senākā nosaukuma izcelsme meklējama viduslaikos, kad cauri Valmierai vijāsRietumeiropas tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Tērbatu. Lai izkļūtu no pilsētas, apkārtnes zemniekiem, ceļojošajiem amatniekiem, tirgotājiem, vienkāršajiem ceļiniekiem vai dižciltīgajām personām nācās šķērsot Tērbatas vārtus. Valmierā Tērbatas vārti atradās tagadējās Lāčplēšaielas sākumā pie Dzirnavu ezeriņa. 17. gs. beigās zviedri vecos Tērbatas vārtus līdz ar torni nojauca, pārveidojot tos par augstāku, īpaši uzbērtu zemes valni ar izvirzītu Tērbatas bastionu (mūsdienās šajā vietā ir Valmieras teātris).
Senais tirdzniecības ceļš turpinājās aiz Dzirnavu ezera Dīķa dzirnavām, kuras uzcēla 1752. gada otrajā pusē. Tās bija ilgstošs strīda objekts starp Valmieras muižas īpašniekiem un vietējo draudzes mācītāju. 20. gs. sākumā dzirnavas vēl darbojās. Dzirnavu ratu apturēja 1937. gadā, bet divus gadus vēlāk tās nojauca. Pie dambja līdz pat 1921. gadam stāvēja robežstabs ar iekaltu Valmieras pilsētas ģerboni. Aiz tā sākās Valmieras pagasta valdīšana.
19. gs. Tērbatas iela sākās pie Tērbatas bastiona, Tērbatas vārtu tuvumā. 1913. gadā ielu nosauca Romānovu vārdā. Četrus gadus vēlāk to pārdēvēja par Petrogradas ielu, bet vēlāk – par Pēterpils ielu. 1934. gada 18. novembrī ielai piešķīra Lāčplēša vārdu. Pēc Otrā pasaules kara Lāčplēša ielu apvienoja ar Rūjienas (tagadējo Tērbatas) ielu, to 1951. gadā nosaucot par Padomju ielu. Kopš 1989. gada 26. maija posms starp Ļeņina (tagadējo Rīgas) un Raiņa ielām atkal kļuva par Lāčplēša ielu, bet Padomju ielas turpinājums 1991. gadā atguva vēsturisko Tērbatas ielas vārdu.
20.–30. gados ielu pakāpeniski apbūvēja: 1936. gadā blakus Baltijas patērētāju biedrības veikalam sāka jaunā tirgus laukuma būvniecību. Tirdzinieku un gājēju ērtībām tirgus laukumā ieklāja asfaltu. Zirgu un ratu novietnēs, tāpat kā tirdzniecības galdu laukumos, ieklāja cementbetonu. Lai valmieriešiem radītu ērtu pieeju tirgus laukumam, uzņēmējs Vikmanis uzbūvēja 65,80 metru garu un 10 metru augstu koka tiltu ar betona pamatiem pāri gravai pie pilsētas Vecās aptiekas. Pēc Otrā pasaules kara ēkas pirmajā stāvā darbojās Valmieras rajona patērētāju biedrības pārtikas veikals. Atmodas gados uz ārsienas tapa gleznojums, kas veltīts leģendārajam soļotājam Jānim Daliņam. Vēl līdz 2024. gada martam šī nama (Tērbatas iela 4) pirmajā stāvā atradās iecienītais bārs “Tinte”.
Virzoties tālāk pa Tērbatas ielu, skatam paveras ugunsdzēsēju depo (Tērbatas 9). Vecākajai no abām depo ēkām (1938. gadā celtajai) pamatos ievietoja masīvu vara kārbu ar pamatakmens likšanas aktu, jaunākajiem laikrakstiem un metāla naudu.
“Moderns akcents Valmieras vaigā,” tā 2012. gadā žurnālisti rakstīja par Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes ēkas celtniecību, kas tika pabeigta 2014. gadā Zīmīgi, ka 19. gs. latviešu gaišākie prāti plūda uz Tērbatas Universitāti (Tartu Universitāti), lai izglītotos un zinības atvestu mājup. Turpat netālu atrodas Vidzemes apgabaltiesa (Tērbatas 13). Neoeklektiskā stilā projektētās ēkas vēsture aizsākās jau 1936. gada vasarā, kad tieslietu ministrs Hermanis Apsītis ieradās Valmierā, lai apskatītu ierādītos zemes gabalus. Pēc trīs gadiem, iesvētot jauno celtni, Valmieras pilsētas vadītājs Jānis Ruģēns savā uzrunā īpaši uzsvēra, ka “Valmieras tiesas nams, kuru valmierieši jau iesaukuši par balto namu, ir cienīgs, lai uz to noraudzītos ar lepnumu”.
Laika griežos Valmiera auga un attīstījās, tās ielas bija liecinieces vēstures plūsmai. Kā ikviena pilsētas iela, arī Tērbatas iela ir kā atgādinājums par ilgstošām saitēm starp pilsētām, pārsniedzot robežas un pašu laiku. Ikviens, kurš savās ikdienas vai brīvdienu gaitās dodas cauri Valmierai, uz brīdi aicināts apstāties un padomāt par Tērbatas ielas nozīmi – vienkāršu ceļu, kas stāsta par divām pilsētām, vienotām ar vēsturi, kultūru un vērtībām.