Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem nākamais ir 150 gadu jubilejas gads. Šī iemesla dēļ Rūjienas Izstāžu zāle gatavo izstādi ar vēsturisku atskatu pagātnē, tā neļaujot aizmirst īstenos kora dziedāšanas celmlaužus.
Pirmās latviešu kora dziesmas bija Jāņa Cimzes latviešu tautas dziesmu apdares vīru un jauktiem koriem. Jānis Cimze (1814—1881) bija beidzis skolotāju semināru Vācijā, guvis labu muzikālu izglītību un iepazinis kora dziedāšanu, kas tajos laikos jau bija iesakņojusies vācu tautā. Kad 1839. gadā dibināja skolotāju semināru Valmierā, Jāni Cimzi iecēla par tā direktoru. Pēc 10 gadiem semināru līdz ar direktoru pārcēla uz Valku. Tautā tas pazīstams ar nosaukumu “Cimzes seminārs”, un tā absolventus sauca par cimziešiem. Cimze sagatavojis vairāk nekā 400 latviešu skolotāju, devis tiem labu muzikālu izglītību un ievadījis kora dziesmu pasaulē. Liela daļa audzēkņu Cimzes seminārā nāca no Valmieras, Rūjienas un Mazsalacas novadiem, un gluži dabiski šajos novados visplašāk izvērtās cimziešu darbība.
Ernests Aleksandrs Švehs (1819–1898) bija vācbaltiešu izcelsmes Rūjienas draudzes skolas skolotājs, ērģelnieks, kordiriģents un cimziešu kvēls atbalstītājs. Tā Rūjienas draudzes skolā Ernesta Šveha laikā vien par viņa palīgiem bijuši 32 Cimzes semināra audzēkņi. Arī Juris Neikens (1826—1868). Draudzes skolā Švehs kora dziedāšanai veltīja lielu vērību, paredzot vairākbalsīgu dziedāšanu kā obligātu mācības priekšmetu. No lielā dziedātāju bara izlasītie labākie dziedātāji iegāja tā sauktā „mazajā korī”, kam bija gods lielos svētkos dziedāt dievkalpojumos baznīcā. Švehs neapmierinājās ar skolas kori vien, bet lielāku baznīcas dziedājumu veikšanai vai svinīgu gadījumu kuplināšanai ar dziesmām viņš aicināja arī pieaugušos un, protams, paša audzinātos tautskolotājus uz kopā dziedāšanu. Tā izveidojās Šveha vīru koris.
Kad 1864. gadā Dikļos Juris Neikens organizēja pirmos dziedāšanas svētkus, par svētku direktoru un virsdiriģentu viņš iecēla Ernestu Aleksandru Švehu. Ar īpaši šim notikumam izgatavoto karogu uz Dikļiem kopā ar Švehu devās arī viņa vīru koris, kurš veidoja svētku pamatskanējumu. Pēc skolotāja Šveha aiziešanas mūžībā vēsturiskā kora karoga atrašanās vieta nebija zināma.
1938. gadā Rūjienā, Raiņa ielas 21 nama bēniņos karogu (uz zila zīda auduma uzšūta kokle) atrada. Tika lemts, ka atrasto karogu turpmāk glabās Rūjienas saviesīgās biedrības kora diriģents Ludvigs Alberings. Izstāžu zāles fondos atrodas fotogrāfija, kur (1938. gada dziesmu svētkos Alūksnē) redzama grupiņa dziedātāju, diriģents Alberings un, protams, vēsturiskais karogs. Kur karogs atrodas šodien? Par to domāju kopš fotogrāfijas iegūšanas.
Ludvigs Alberings 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Līdz pat 1968. gadam, kad L. Alberings Vircburgā devās mūžībā, viņš uzturēja vēstuļu kontaktu ar maniem vecākiem. Diemžēl, toreiz es biju maza meitene un nezināju, ka pēc daudziem gadiem gribēšu viņam jautāt: “Kur palika 1864. gada Rūjienas vīru kora karogs?”.
Pagājušajā nedēļā (6.12.2022.) laimīga uzzināju, ka karogs sveiks un vesels atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Fondu glabātāja man pavēstīja, ka tas tur ir jau no 1940. gada. Pirms tam eksponēts 1938. gadā Rīgas vēsturiskajā muzejā “Latviešu dziesmu svētku izstādē”. Muzejs gatavs Rūjienas Izstāžu zāles izstādei karogu deponēt, ja es to apsolu likt slēgtā vitrīnā un apmeklētājiem rādīt pustumsā. Jā, un ne ilgāk par nedēļu.
Izlēmu izstādei karogu nedeponēt, bet tuvākajās dienās braukt uz Rīgu pie karoga ciemos un iemūžināties fotogrāfijā, kas atkal liecinās, ka vēsturiskais karogs ir atradies.
Līga Siliņa
Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja
- attēlā: 1938. gada dziesmu svētkos Alūksnē Rūjienas saviesīgās biedrības kora diriģents Ludvigs Alberings (pirmajā rindā otrais no kreisās) ar dziedātāju grupiņu un vēsturisko karogu.
- attēlā: Vēsturiskais karogs, ar kuru 1864. gadā Šveha vīru koris no Rūjienas devās uz pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem Dikļos.
- attēlā: Ludvigs Alberings ar kundzi Vircburgā 1967. gadā.
