Mums ir gan vārds, gan uzvārds, bet vai katram par to ir stāsts? Vārdu stāstos varam saklausīt gan ļoti senus, arhetipiskus motīvus, kad bērns nosaukts debesu ķermeņu, gaismas parādību vai dievību vārdā, varam ieraudzīt noturīgas dzimtu tradīcijas, kad jaundzimušajiem dod vecvecāku vārdus, bet tikpat lielā mērā varam vērot noteiktā kultūras areālā populāru un ietekmīgu sabiedrisku darbinieku, slavenu aktieru, sportistu vai filmu varoņu ietekmi vārda izvēlē. Tāpēc vārdu, uzvārdu dzimtu stāsti ir lieliska iespēja veicināt stāstīšanas tradīciju uzturēšanu un tālāknodošanu, tādējādi saglabājot ne tikai stāstītprasmi kā kultūras mantojuma daļu, bet arī veicinot vietējās kopienas saliedētību.
Norise ir LIVIND starptautiskā pilotprojekta “Identitātes ainava: vārdu un uzvārdu stāsti kā daļa no kopienas kultūrtelpas” otrā aktivitāte Valmieras novadā. Latvijas stāstnieku asociācija sadarbībā ar Valmieras bibliotēku novadā līdz maija beigām organizēs piecus notikumus, no kuriem pirmais janvāra sākumā jau izskanēja Rūjienas tautskolā. Turpmākajos mēnešos interesentiem būs iespēja pievienoties līdzīgos stāstu notikumos arī Mazsalacā, Sedā un Valmierā:
- 7.martā plkst. 13.00 Burtnieku Ausekļa pamatskolā (piedalās skolēni un pedagogi);
- 15.martā plkst. 15.00 Mazsalacas pilsētas bibliotēkā;
- 13.aprīlī plkst. 15.00 Sedas pilsētas bibliotēkā;
- Pasākuma laiks un vieta Valmierā vēl tiks precizēti.
Lai gan stāstniecība ir sociāla un kultūras aktivitāte, kas norisinās klātienē, šo stāstu saglabāšana ir būtiska nemateriālā kultūras mantojuma tālāknodošanas daļa. Cilvēka vārds ir ļoti spēcīga identitātes zīme, kas atspoguļo kopienas un kultūrtelpas priekšstatus par veiksmi, labu dzīvi, jo “vārda došana” ir pirmais mūža gods, un tā rituālā norise ir saistīta ar jaundzimušā uzņemšanu dzimtā un labas dzīves vēlējumiem krustabu rituālā, kā arī ar vēlmi dot tādu vārdu, kas sargā tā valkātāju.
Saglabājot stāstus par vārda došanas motivāciju katram individuāli, mēs gūstam priekšstatu par kopienas vērtībām un to izmaiņām laika gaitā, par atšķirīgām pieejām dažādu etnisko kultūru kontekstā un vienojošo šajās atšķirībās. Stāstu dokumentēšana ir veids, kā salīdzinoši neliela cilvēku skaita individuālos stāstus padarīt pieejamus plašākai sabiedrībai, kā arī saglabāt tos nākamajām paaudzēm. Stāstu pieejamība vienotā kolekcijā nodrošina ne tikai to saglabāšanu, bet var kalpot par rosinātāju citiem izstāstīt arī savu stāstu, tādējādi veicinot stāstīšanas tradīciju.
Galvenā uzmanība projektā pievērsta vārda un uzvārda stāstiem. Projekta iniciators ir Latvijas stāstnieku asociācija sadarbībā ar Valmieras bibliotēku, un tā uzmanības centrā ir stāsti un stāstīšana kā dzīvā nemateriālā kultūras mantojuma daļa. Projekta mērķis – rosināt līdzdalību savas kultūrtelpas apzināšanā un bagātināšanā, veicinot kopienas locekļu dialogu, kā rīku izmantojot stāstu.
Informāciju sagatavoja:
Agita Lapsa, Valmieras bibliotēkas vecākā bibliotekāre